Dziesmas balsij un sirdij

 “Es esmu mūzika” – šie komponista Imanta Kalniņa vārdi ir balta patiesība, jo mūzika dzīvo Imantā un Imanta mūzika dzīvo mūsos. Bez tās nav iedomājama Latvija, tās cilvēki, Dziesmu svētki, teātra vēsture, kino nozare, koncertdzīve, garās vasaras naktis ar ģitāru pie ugunskuriem. Grūti iztēloties esību bez Imantdienām, bez ansambļu “Menuets”, “Turaidas Roze”, “Autobuss debesīs”, Austras Pumpures un daudzu citu skandētajām Kalniņa dziesmām. Tās lielākoties nav rakstītas konkrētai balsij un izpildītājam, bet – kā jau mūzikas radīšanas procesā ierasts – katra nākamā frāze dzimusi no pirmās intonācijas, katra tēma attīstījusies līdzīgi necilai sēkliņai, kura, ielikta auglīgā augsnē, uzdīgst un izplaukst kā brīnišķīgs zieds. Imants pats allaž ar lielu interesi sekojis līdzi šim mūzikas “dīgšanas” procesam, nezinot, vai šoreiz piedzims roze vai sīka neaizmirstulīte.

 “Domāju, ka dziesma ir vispilnīgākais mūzikas veidols. Mūzika pašos pirmpamatos ir domāta dziedāšanai,” šis atkal ir skaņraža izteikums, un Kalniņa dziesmas vairāk nekā piecus gadu desmitus ir pazīstamas un mīļas katram latvietim. Ikviena dzimusi no pārdzīvojuma, no emocijām, kuras izskan no komponista iekšējās pasaules.

Savu bagātīgo dziesmu pūru komponists turpina papildināt. Pirmatskaņojumus varam sagaidīt vai ikvienās Imantdienās – Kalniņa daiļrades svētkos, kuri pulcē jaunu baudījumu gūšanai un līdzi dziedāšanai, taču savu pirmreizīguma auru nezaudē arī pirms 50 gadiem radītās. Spilgtas, emocionālas, suģestējošas – tas sakāms par ikvienu Kalniņa dziesmu. Tās domātas, lai klausītos, nevis lēktu un dejotu līdzi ritmam vai dungotu pustukšas frāzes. Imanta Kalniņa sacerējumi prasa cieņu pret sevi.

(Daiga Mazvērsīte)